Manas meditācijas


Rezonanse

Dievs ir mīlestība.
–> Mīlestība ir harmonija.
—–> Harmonija ir rezonanse.
Dievs ir pasaules rezonanse.
–> Reliģija ir pasaules rezonanses modelis.
—–> Arī zinātne ir pasaules rezonanses modelis.
Mēs neprotam Dievu uztvert nepastarpināti.
–> Tāpēc mums vajadzīgi modeļi.
Es arī gribu izprast Dievu,
–> tāpēc ļaujiet dzīvot arī manam modelim,
—–> lūdzu!

2009.gada 5.aprīlī


Navigācija

„Ikvienas lielas patiesības pretmets arī ir liela patiesība“.

Nils Bors

Šo pretmetu apvienojums būtu absolūtā patiesība. Tā ir horizonta līnija, kuru cilvēks vienmēr, kā Sudrabu Edžus Dullais Dauka, centīsies sasniegt. Nav jau svarīgi, cik ātri mēs virzāmies uz šo horizontu, svarīgi ir nepazaudēt virzienu.

Navigācijas līdzekļi ir dažādi. Katram jāizmanto tas instruments, ar kuru viņš prot rīkoties.

Pirmatnējais cilvēks ieskatījās laika un dabas zīmēs.

Senie cilvēki sacerēja pasakas, teikas un tautasdziesmas, kuras apkopoja viņu pieredzi.

Dažādas reliģijas un filozofijas cenšas mums rādīt taisnāku ceļu uz horizontu, pasargāt mūs no maldu ceļiem.

Budisti virzās lēni un pamatīgi - plecu pie pleca, vai virknē viens aiz otra, tādējādi palīdzot ieturēt virzienu viens otram.

Jēzus Kristus iezīmēja spožu līniju uz horizontu, savā ceļā sadegdams, lai rādītu ceļu citiem. „Ej, sadedz un spīdi“, ja tas ir Tavs ceļš.

Modernais cilvēks izgudroja kompasu. Taču mūsu urbanizētajā vidē tas mēdz rādīt arī nepareizi. Apjukumā mēģinām ieskatīties citos navigācijas līdzekļos - zvaigznēs, tautasdziesmās, reliģijā, filozofijā.

Jāieklausās sirdsbalsī - Dievs ir tur, un viņš zina virzienu!

2009.gada 29.aprīlī

Laiks

Kas tas ir? Neviens to nav redzējis, tomēr visi par to runā. Pieminam viņu vairākas reizes dienā, kā kādu tuvāko radinieku, kaimiņu vai draugu. Varbūt laika faktiski nav? Bet kas tad ir tas, kas dažreiz iet ātrāk, bet dažreiz lēnāk? Kā varētu nopirkt mazliet laika, kā to varētu uzpirkt, lai tīkamie dzīves brīži neaizskrietu tik ātri?

Mūsu dzīve sastāv no notikumu ķēdītēm. Tas, kā un kādi notikumi seko viens otram, arī veido mūsu laika uztveri. Tas šodien ir tāds kā labais tonis - mēģināt savā nomoda laikā savietot pēc iespējas vairāk šo notikumu vai darbu. Tad vēl nepārtraukti cenšamies izdomāt veidus, kā varētu vairākus darbus darīt paralēli. Līdzsavienojumi, konferences zvani, vairāki atvērti dokumenti utt. Te nu gan mēs sevi mānām. Faktiski jau mēs tos darbiņus reizē nedarām, mēs vienkārši cenšamies starp tiem ātri pārslēgties, tādējādi radot sev un varbūt dažreiz vēl kādam ilūziju, ka darām vairākus darbus reizē. Būtībā lielos darbus un notikumus mēs sašķeļam daudzos mazos. Te jau ir tā bēda. Jo lielāks skaits sīku notikumu aizpilda mūsu dienu, jo straujāk tie seko viens otram. Pauzes starp tiem vispār vairs nav. Tā jau arī rodas tā sajūta, ka laiks nenormāli skrien. Kā tad šis neskries, ja paši viņu dzenam?

Kaut kur dzirdēts teiciens - „esam sīkas skrūvītes lielā mehānismā“. Kāda skrūvīte?! Sen jau vairs nejūtos kā skrūvīte, drīzāk jau kā smērviela starp šī lielā mehānisma zobratiem - notikumiem. Smērviela, kura tiek izstiepta arvien plānākā kārtiņā un vairs nespēj kopā savākties. Pietiek, jāapstājas, gribu atkal būt vismaz tā sīkā skrūvīte.

Pats cilvēks arī ir tāds sava veida „notikums“. Vairumam citu cilvēku es, protams, esmu ļoti sīks vai pat nepamanāms notikums. Negribētu gan tāds būt saviem tuvajiem cilvēkiem un draugiem. Čati, SMS, Twitteri, mazie komentāri draugi.lv albumā un tamlīdzīgas lietas mani atkal mēģina pastumt sīkdomu virzienā, sadalīt mani sastāvdaļās. Atkal dzenu laiku. „Be in touch …“ vai „uzpīkstini man …“ - tas viss atkal mēģina mani tuvināt tiem zobratiem, kuri labprāt izmantos mani kā smērvielu. Nepadošos.

Vēl ir svarīga notikumu piederība. Vai to notikumu esmu radījis es pats, vai tam ir man sveša izcelsme. Ja nolemšu, ka tagad stundu lasīšu grāmatu, tas man būs pilnīgi pieņemami no laika uztveres viedokļa. Ja man piezvanīs kāds reklāmas aģents un jautās, vai man ir dažas minūtes, man nudien būs šo minūšu žēl.

Redz, nu jau man gandrīz ir recepte, kā mazliet uzpirkt laiku. Radīt notikumus pašam un piešķirt tiem nozīmi. Būt notikumam līdzcilvēku dzīvē. Tas reizē ir tik vienkārši un tik sarežģīti. Centīšos.

2009.gada 3.jūlijā

Doplera efekts

Laimīga bērnu dienu bilde man priekšā…
Kas tajā tik maģisks, kas atšķir mani, tagadējo, no tā mazā laimīgā zēna?
„Uzmanību, gatavību, starts!“ Tie ir tie vārdi, kuri izsaka atšķirību.
„Uzmanību!“ - tas mazais cilvēciņš jau ir pati uzmanība, tikko kā acis pavēris.
„Gatavību!“ - ko tas nozīmē? Mazais ir gatavs skriet tūlīt. Tam taču netraucē neķemmēti mati, saburzīts krekls un basas kājas, vai ne? „Starts!“ - nu beidziet, tas taču bija jau vakar, nevajag atkārtoties, labi?

Tagad šodiena…
„Uzmanību…“ - vai šodien tiešām ir darba diena? Vai tiešām jau modinātājs nozvanīja? Vai tas vispār bija mans modinātājs? Bija… Žēl gan.
„Gatavību!“ - šaubu nav, jāsagatavojas labi. Kam? Nu taču vienalga kam! Darbadienai, darbam, komandējumam, svarīgām biznesa pusdienām. Duša, frizūra, apģērbs, auto. Vai viss, kas darbam vajadzīgs, ir salikts portfelī. Labi, tad ķeršos pie darba, nu pie gatavošanās darbam, es gribēju teikt. Jāsagatavojas taču ļoti labi, lai visu varētu paveikt maksimāli labi. Jāsaplāno vispirms. Kļūdas gadās, tāpēc arī pārplānošana jāparedz. Arī pārplānošanas pārplānošana. Par plāniem jāinformē kolēģi, kuriem savukārt ir savi apsvērumi. Tad jāievāc informācija. Jo vairāk, jo labāk. Jāzina taču, kas jauns nozarē un ko dara konkurenti. Informāciju vākt man patīk. Re - saGooglēju par pašreizējā darba tēmu un vēl kādām septiņām! Nu gan jau noderēs. Tā, tagad praktiskas lietas. Jāuzasina zīmuli, jāatjauno antivīruss datorā, jānomaina tintes pods printerī …
„Starts!“ Eu, vai ar to pulksteni viss kārtībā? Tūlīt būs darba laika beigas!

„Uzmanību…“ Jāsāk gatavoties atpūtai…

Kāds tam visam sakars ar Doplera efektu? Nu Jūs taču atceraties - kad tuvojas kāds rūcošs vai dūcošs objekts, kā motocikls vai lidmašīna - tā dūkšana mainās no rupjākas uz smalkāku. Bet kad šis objekts ir garām, mēs pēkšņi dzirdam, ka tā balss atkal kļūst „rupjāka“.
Tā nu sanāk, ka tam mazajam, laimīgajam zēnam lielā Pasaules Kamene tikai vēl tuvojas un tās sanoņa ar katru brīdi kļūst dzidrāka un smalkāka. Skanīgā Pasaules Dziesma tikai sākas.
Bet tam lielajam un pieredzējušajam „es“ puspasaule jau ir paskrējusi garām. Un tagad tā dobjā dūkoņa aizmugurē traucē ar prieku baudīt Pasaules Dziesmu.

Hmm… Ja es tā cieši ieskatītos tajā laimīgajā bērnu dienu bildē, varbūt man atkal izdotos sajust Pasaules tuvošanos? Un kā Tu domā?

2012.gada 30.septembrī

Matērija un Enerģija

Ne jau ar pašu ticību Dievam man ir problēma. Drīzāk jau ar vārdu “ticība”. Šķiet, ka tajā nav ietverta īstā šo attiecību jēga. Ticība, ne-ticība, sa-ticība, ne-sa-ticība, uz-ticība, ne-uz-ticība, lab-ticība, maz-ticība - paskat, kāds vārdu birums! Izklausās tā kā pēc tirgošanās.

Mīlestība uz Dievu. Hmm …. Ar to atkal ir problēma. Kāds cenšas man definēt šīs mīlestības objektu, bet mana daba tam gan neapzināti, gan apzināti pretojas. Nesaistās man mīlestība ne ar to namu, ko par baznīcu sauc, ne ar greznajām lietām tajā, ne ar to grāmatu, ko par svētajiem rakstiem sauc.

Es mīlu cilvēkus, savu kaķi, koku aiz loga, puķes dārzā un bites pļavā. Un manuprāt tās jau ir tās Dzīvā Dieva daļiņas, kuras man jāmīl. Elkdievība, kāds teiks… Nedomāju gan, piespiest vaigu pie dzīva koka un sajust vienotību ar Radītāju nav elkdievība. Bet ja es iešu uz baznīcu un metīšos ceļos kādas bildes priekšā, tad gan tā būs priekš manis elkdievība.

Aizskāru kāda jūtas ar šīm rindām? Piedodiet, lūdzu, tas nebija mans nodoms. Es jau tikai par sevi rakstu. Iespējams, ka Jūsu ausīs vārdam “ticība” ir cita skaņa. Iespējams, ka esat gana stipri, lai redzētu cauri baznīcu mūriem un gana apgaroti, lai aiz svētbildes redzētu Dzīvo Dievu. Es nejūtos tik stiprs.

Iespējams, ka Dievs šo pasauli radījis pēc mums pazīstamās Einšteina formulas: E=mc2. “Iesākumā bija Vārds…”, enerģija tātad. Formula saka, ka enerģiju var pārvērst masā. Tā tapa pasaule ap mums un mēs tajā. Taču šajā radīšanas aktā Dievs nebija gluži nesavtīgs. Daļu enerģijas viņš ir iedevis mums, un domājams, ka viņš to grib pavairotu saņemt atpakaļ, lai atkal un atkal veiktu savus darbus. Un vienīgais enerģijas veids, ko mēs spējam viņam atdot ir mīlestības enerģija. Tāpēc cilvēks dzīvo tikmēr, kamēr viņš kādu mīl, vai kāds mīl viņu. Citādi mēs tikai sākam tērēt enerģiju, un tas vairs neietilpst Dieva plānos.

Tātad - laiks mīlēt! Iešu tagad savu kaķi samīļot.

2012.gada 1.oktobrī

manas_meditacijas.txt · Labota: 2012/10/01 21:47 , labojis Māris Stegenburgs